Peldošais ezerrieksts (Trapa natans L.)
Peldošais ezerrieksts (Trapa natans) ir ļoti sens augs. Pasaulē tā atliekas atrastas jau terciāra nogulumos pirms 55 miljoniem gadu. Šodien Latvijā peldošais ezerrieksts zināms tikai trijos ezeros: Klaucānu un Priekulānu ezerā Jēkabpils rajonā un Pokrotas ezerā Balvu rajonā.
Parasti, runājot par ezerriekstu, mēs runājam par vienu sugu – peldošo ezerriekstu. Taču pasaulē aprakstītas vēl ir arī daudzas citas ezerriekstu sugas. To skaitu dažādi speciālisti vērtē no 30-200. Citi turpretī uzskata, ka ir tikai viena, bet ļoti polimorfa suga. Arī Latvijā, pētot ezerriekstu gan Klaucānu, Priekulānu un Pokrotas ezerā, gan arī fosilos augļus, kas atrasti kūdrā un sapropelī, minētas vairākas peldošā ezerrieksta formas, kuras atšķir pēc augļu morfoloģiskajām pazīmēm. Daži autori, vadoties no augļu morfoloģijas, izdala pasugas, citi tās uzskata par patstāvīgām sugām. PSRS florā bija aprakstītas 25 ezerriekstu sugas.
Ezerrieksta izplatības apgabals aptver Vidus un Austrumu Eiropu, Vidusjūras zemes, Dienvidu un Austrumu Āziju. Ziemeļamerikā un Austrālijā tas ievests un dabīgu augteņu tur nav.
Peldošais ezerrieksts ir viengadīgs ūdensaugs. Tam ir 1-2 m garš lokans stublājs, ko iepriekšējā gada rieksts, no kura tas izaudzis, kā enkurs notur ezera gruntī; varbūt precīzāk būtu teikt dūņās. Uz stublāja mieturos sakopotas pavedienveidīgas saknītes, kuras satur hlorofilu. Stublāja galā virs ūdens izveidojas peldošu rombisku lapu rozete. Lapu kāti paplašināti un pildīti ar gaisa audiem. Tādēļ arī visa lapu rozete labi peld virs ūdens. Rombiskās lapas ir ar zobainu malu, tumšzaļas, rudenī sarkanīgas. Ziedi pa 1 rozetes lapu žāklēs, balti. Zied jūlijā augustā. Ziedi atveras rītos tikai uz dažām stundām un pēc apputeksnēšanās ieliecas ūdenī, kur rudenī nogatavojas 2,5-4,5 cm plati un 2-3 cm augsti kauleņveida rieksti ar 2 vai 4 asiem un atskabargainiem izaugumiem, kas ir pārkoksnējušies kausa zobiņi. Rudenī nogatavojušies augļi noraisās no stublāja, nogrimst un noenkurojas ezera dūņās. Ezerrieksta augļi nogatavojoties tikai pietiekami siltās vasarās. Kā tad ezerrieksts atjaunojas un saglabājas, jo, kā jau to atzīmējām, tas ir viengadīgs augs. Izrādās, ka ezerrieksta augļi dīgtspēju var saglabāt līdz 10 gadiem. Ir pat dati, ka to dīgtspēja var saglabāties 45-50 gadus. Tas nozīmē, ka ne visi vienā gadā nobriedušie augļi nākošajā gadā izdīgst. Daļa saglabājas nedīgusi un dīgst tikai vēlākajos gados. Labvēlīgos augšanas apstākļos ezerrieksts ir daudzgadīgs. Tas vērojams Dienvidāzijā. 20.gadsimta 30. gados ezerrieksts izrādījies daudzgadīgs, to audzējot LU Botāniskā dārza siltumnīcā.
Par peldošo ezerriekstu sirmā senatnē Latvijas teritorijā ziņas sniedz arheologi. Jau 20. gadsimta 30.-ajos gados par to ziņoja arheologs E.Šturms, 1970. gadā par ezerrieksta augļu atrašanu Sārnates purva mītnēs rakstīja arheoloģe L.Vankina. Sārnates purva mītnēs no agrā un vidējā neolīta (3. g.t. pr. Kr.) atrada ezerrieksta augļus un vālītes, kuras mūsu senči ir lietojuši riekstu pārsišanai, lai iegūtu to kodolus, kuri tolaik plaši izmantoti pārtikā. Kā var apgalvot, ka atrastās vālītes izmantotas šādiem nolūkiem? Par to liecina ezerriekstu augļu asie atskabargainie izaugumi, ar kuriem ir pilnas vālītes. Izrādās, ka ezerrieksta augļi ir bagāti ar vērtīgām vielām: tie satur 52 % cietes, 15% olbaltumvielas, 7,5 % taukvielu, 3 % cukuru.
Ir pat izteiktas domas, ka tajā laikā ezerriekstu ir kultivējuši.
Pirmais ezers Latvijā, kurā jau 19. gs. atrada peldošo ezerriekstu, bija Klaucānu ezers Jēkabpils rajonā. Par to 1895. gadā izdotajā Polijas-Livonijas florā rakstīja E.Lēmanis, atsaucoties uz Jēkabpils skolu inspektora Ekes Igaunijas un Kurzemes herbāriju. Interesamti, ka Eke, ziņojot par ezerriekstu 1873. gada 17. septembrī Rīgas dabaspētnieku biedrības sanāksmē, atzīmē, ka vietējie iedzīvotāji to vārījuši un ēduši. Vēlāk botāniķi un dabas draugi laiku pa laikam Klaucānu ezeru piemin kā ezerrieksta augteni.
1925. gadā žurnālā “Daba” par ezerriekstu Klaucānu ezerā raksta J.Siliņš. Viņš arī norāda, ka Klaucānu ezeram blakus ir Priekulānu ezers. Tos savieno sīka urdziņa – kādreiz rakts grāvis. Interesanta ir J.Siliņa informācija par to, ezerrieksts atrodams tikai Klaucānu ezerā. Priekulānu ezerā tas esot agrāk bijis, bet jau sen kā iznīcis.
Tāpat interesanta ir J.Siliņa informācija par to, ka ezerrieksts agrāk, “lai gan ļoti mazā mērā” bijis sastopams Viesītes ezerā. Ar šo ziņojumu nesaskan 1924. gadā žurnālā “Daba” kāda P.O. rakstā “Ezerrieksts Viesītes ezerā” minētais, ka “Agrāk ezerrieksts Viesītes ezerā audzis lielā daudzumā, tagad sastopams tikai vietām, vairāk ap vidu”. Vai tiešām ezerrieksts gada laikā tur būtu iznīcis?
Šodien mūsu rīcībā ir informācija (sk. J.Smaļinskis Vides Vēstis, 1998., Nr.9), ka 1998. gada vasarā ezerrieksts bija bagātīgi sastopams gan Klaucānu, gan arī Priekulānu ezerā. J.Smaļinskis vērtē, ka Klaucānu ezerā auguši ap 6500 auga eksemplāru, bet Priekulānu ezerā ap 60000 eksemplāru, t.i. 10 reizes vairāk. Ezerrieksts bijis sastopams pat kādā Priekulānu ezera dienvidrietumu krasta meliorācijas grāvī: 100 m garumā auguši kādi 25 auga eksemplāri. Te jāatceras krievu botāniķa P.Majevska piezīme “PSRS Eiropas vidusdaļas florā” par to, ka tur, kur ezerrieksts sastopams, tas aug bagātīgi un blīvās audzēs.
Jaunu ezerrieksta atradni Latvijā Balvu rajonā Pokrotas ezerā atrada vēstures students A. Jonass (Johnas) 1932. gadā. Tā ir vistālāk uz ziemeļiem zināmā ezerrieksta atradne Eiropā.
Par ezerrieksta izmaiņām Pokrotas ezerā ir atrodama diezgan bagātīga informācija. 1932. gadā ezerrieksts nedaudz audzis ezera ziemeļu galā. 1957. gadā botāniķe I.Bērziņa rakstīja: “Galveno ievērību no ezera ūdensaugiem pelna Trapa natans, kura savairošanās process pēc vietējo iedzīvotāju novērojumiem pēdējos gados ir stipri pieaudzis, un bija kļūda, ka ezerriekstu še uzskatīja par iznīkušu”. 1983. gadā S.Melne, pētot ezerriekstu šajā ezerā, atrada ap 40 auga eksemplārus. Bet J.Smaļinskis, pārbaudot ezeru 1999. gada jūlijā, konstatēja, ka “Ezerrieksti bija ne tikai visā ezera piekrastes seklūdens joslā, bet arī trīs vietās ezera vidusdaļā 100-200 eksemplāru lielās grupās. Kopumā Pokrotas ezerā varēja būt ap 23000 ezerriekstu” (Vides Vēstis, 1999., Nr. 8).
Vai tas ir viss? Botāniķis K.Kupfers 1934. gadā raksta par ezerrieksta augļiem, kas 1913. gadā ievākti purvainā meža ezerā 10-15 km rietumos no Varakļāniem. Ir minēta ezerrieksta atradne arī Rencēnu dzinavezerā. 20. gs. otrajā pusē ne vienreiz vien ir saņemta informācija par ezerriekstu kādā ezerā. Taču, šos ziņojumus pārbaudot, ezerrieksts nav atrasts.
Kādreiz, kā to liecina ezerriekstu augļu atradumi kūdrā un sapropelī, ezerrieksts ir bijis daudz plašāk izplatīts gan Ziemeļeiropā, gan arī Latvijā. Par to liecina fosilo ezerrieksta augļu atradumi Somijā un Zviedrijā pat līdz 50-630 ziemeļu platuma. Zviedrijā tas vēl ievākts 1918. gadā Skonē. Igaunijā ezerrieksts nav zināms. Lietuvā tas audzis Kiluču ezerā pie Biržiem, kur iznīcis 19.gs. otrajā pusē. Arī Latvijā ezerrieksta augļi vairākkārt atrasti purvu kūdrā un sapropelī. Tā ezerrieksta fosili augļi ir atrasti Štulves ezerā Jēkabpils rajonā, vairākās vietās Lubānas ezerā, Baznīcas ezerā pie Balviem, Silajāņu ezerā pie Malnavas, pie Dvietes Daugavpils rajonā, Ģipkā un Vecpiebalgā.
Ezerrieksta iznīkšanu saista ar augšanas apstākļu izmaiņām. Šodien uzskata, ka šādas ezerrieksta augšanas apstākļu izmaiņas ir saistītas gan ar dabīgiem, gan cilvēka darbības faktoriem. Viena no tādā izmaiņām ir ezeru aizaugšana un tas, ka samazinās ezeru dziļums – tie kļūst seklāki par 1 m. Šie procesi lēnāk norisinās kontinentāla klimata apstākļos. Ar to arī skaidro faktu, ka ezerrieksts ir saglabājies Latvijas austrumdaļas ezeros, lai gan neapšaubāmi ir audzis arī rietumdaļā.
Augs ierakstīts Latvijas Sarkanajā grāmatā 1. kategorijā un Ministru kabineta pieņemtajā īpaši aizsargājamo sugu sarakstā. Peldošā ezerrieksta audzes ezeros ierakstītas Ministru kabineta 2000. gada 5. decembrī pieņemtajā “Īpaši aizsargājamo biotopu veidu sarakstā”.
Lietuvas Sarkanajā grāmatā peldošais ezerrieksts ierakstīts 0. kategorijā.
– Edgars Vimba