Meža silpurene (Pulsatilla patens (L.) Mill.)
Latvijas Botāniķu biedrība par 2005. gada augu izvēlējās meža vai šķeltlapu silpureni (Pulsatilla patens). Šim augam ir arī citi tautā lietoti nosaukumi, kā salaku puķe, sila pureni, silmalītes, vilka tabaka, zilie pureni u.c. Raksta autoram visneparastākais likās salaku puķes nosaukums. Konsultējoties ar valodnieci Inesi Ēdelmani, noskaidrojās, ka šāds nosaukums ir no auga salaku aromāta.
Bet latīniskais ģints nosaukums “Pulsatilla” veidots no darbības vārda “pulsare”, ka nozīmē “sist, dauzīt, dragāt, grūst”. Lieta tāda, ka lielākajai daļai ģints sugu ziedi ir nokareni. Šādus ziedus jau vieglas vēja pūsmas kustina, grūsta, sit vienu pret otru. Savukārt sugas epitets ”patens” visā pilnībā atbilst meža silpurenes ziediem, jo tie parasti ir plati atvērti un vērsti uz augšu. Taču gadījumos, kad ir lietains laiks, arī meža silpurenes ziedi no rasas smaguma var būt nolīkuši arī uz leju. Ziedi, pa vienam ziedus nesošo stublāju galos. Apziedņa lapas parasti zilganvioletas. Taču mežos, it sevišķi Latvijas austrumdaļā, varam atrast gandrīz vai baltziedainas formas. Ziedi sākumā ir šauri zvanveidīgi, vēlāk atveras, sasniedzot 7-9 cm platumu. Uz ziedus nesošajiem stublājiem redzamas daudzās lineārās daļās šķeltas augšlapas, kuras biezi klātas ar pūkainiem matiņiem. Pēc noziedēšanas nogatavojas daudzi iegareni augļi pie kuriem saglabājas 3-5 cm gari, spilvaini irbuļi, bet visa augļķopa pēc augļu nogatavošanās lēni paceļas uz augšu un ir lodveidīga. Zied agri pavasarī – aprīlī, maijā.
Lapu rozetes izaug pēc auga noziedēšanas. To lapas ir ar gariem kātiem, staraini dalītas 3 daļās, kuras savukārt vēl tālāk šķeltas lineāri lancetiskās, zobainās daļās. jaunās lapas pelēcīgas no smalkiem zīdainiem matiņiem, kas vēlāk nobirst un tad jau pieaugušās lapas ir kailas.
Pagājušā gadsimta 20.-os gados silpurenes pētīja Latvijas Universitātes botāniķis Aleksandrs Zāmelis. 1926. gadā viņš aprakstīja divas meža silpurenes formas: platlapu (subsp. latifolia), kuru kā izplatītu atzīmēja visā valsts teritorijā un Teklas pasugu (subsp. teklae) ar smalki sadalītām lapām, šaurām un garām lapu daļām un vienmēr violetiem ziediem no Daugavpils apkārtnes.
Meža silpurene galvenokārt izplatīta Latvijas austrumdaļā. Tur sausajos priežu mežos pavasaros vietām redzamas veselas šī auga pļavas. Bagātīgi augs sastopams arī vēl Latvijas vidusdaļā, kur ir sausie, smilšainie priežu sili un viršāji, mētrāji, damakšņi. Taču Zemgalē augs jau ir rets, tāpat Rietumkurzemē. Ziemeļkurzemē augs atrasts Popes apkārtnē, bet Kurzemes dienvidrietumos to atraduši Bioloģijas institūta botāniķi. Latvijā augs atrodas tuvu sava izplatības apgabala rietumu robežai. Auga vispārējā izplatība aptver Viduseiropas austrumdaļu, Austrumeiropu un Sibīriju. Tas atrasts arī Gotlandē un pāris citās vietās Zviedrijā.
Augs ierakstīts ne tikai Latvijas, bet arī Igaunijas, Lietuvas un Baltijas reģiona Sarkanajā grāmatā, Polijas, Somijas, Zviedrijas un Eiropas Kopienas Apdraudēto sugu sarakstā, Bernes konvencijas 1. pielikumā. Meža silpurene ir minēta arī Latvijas Republikas Ministru kabineta Noteikumos par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstu, tātad ar likumu aizsargāts augs. Tās aizsardzībai MInistru Kabineta noteikumi paredz veidot mikroliegumus.
Tāpēc atcerēsimies, ka šis augs ir saudzējams. Diemžēl šodien jāsastopas ar gadījumiem, kad šo augu plūc gan pārdošanai uz tirgus, gan arī dažādi “puķu mīļotāji”. Jāpiemin arī tas, ka augs pieder indīgajiem augiem. Tā sastāvā atrasti protoanemonīns un saponīni. Literatūrā atzīmēts, ka augam ir baktericīdas un fungicīdas īpašības. Ir zināmi gadījumi, kad tas, augu plūcot, izraisījis apdegumus, kas dažādiem cilvēkiem, atkarībā no viņu jutības var būt dažādi. Neapzinīgi cilvēki to izrok arī pārstādīšanai savos dārziņos. Tiem, kam ir interese audzēt šo augu savos dārzos, varam ieteikt plašu kultūršķirņu asortimentu.
Otra Latvijā savvaļā sastopamā silpureņu suga ir pļavas silpurene (Pulsatilla pratensis). Tā atšķiras ar divkārt līdz trīskārt smalkās lineārās lapu daļās dalītām apakšējām lapām un uz leju vērstiem, nokareniem ziediem, kuri parādās reizē ar lapu plaukšanu. To apziedņa lapas ir tumši violetas, tikko garākas par dzeltenajām putekšņlapām. Šai sugai pazīstams draisks tautas nosaukums “runča pauti”. Pļavas silpurene zied aprīlī, maijā, pat jūnija sākumā – nedaudz vēlāk nekā meža silpurene. Tā aug mežos un mežmalās; galvenokārt silos, mētrājos, damakšņos, kāpu pļavās un citos smiltājos.
Arī pļavas silpurene ir ierakstīta gan Latvijas Sarkanās grāmatas 4. kategorijā, gan arī Ministru Kabineta Noteikumos par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo sugu sarakstu. Šis augs Latvijā vairāk sastopams rietumdaļā un vidusdaļā, retāk austrumdaļā.
Tas ierakstīts arī Baltkrievijas, Igaunijas un Baltijas reģiona Sarkanajā grāmatā, Norvēģijas un Šlezvigas-Holšteinas apdraudēto sugu sarakstā.
– Edgars Vimba