Bezdelīgactiņa (Primula farinosa L.) ir vēl diezgan bieži sastopama un tomēr jau tāda suga, kas Latvijā kļuvusi pareta. Ne jau bez iemesla botāniķi 1995. gadā bezdelīgactiņu ierakstīja Latvijas Sarkanās grāmatas 2. kategorijā – sarūkošās sugas – sugas, kuru individu skaits samazinās un izplatības apgabals sašaurinās gadu gaitā dabisku cēloņu dēļ, cilvēka darbības rezultātā vai arī abu minēto faktoru ietekmē; tām nepieciešama individu skaita izmaiņas kontrole un īpaša valsts aizsatdzība, ko nodrošina likumi un noteikumi. Latvijas apstākļos gan vainīga būs cilvēka darbība, veicot meliorāciju, kura sevišķi intensīva bija pagājušā gadsimta 80.-os un vēl arī 90.-os gados. Suga ierakstīta arī Latvijas Ministru kabineta Noteikumos par īpaši aizsargājao sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstu.
Bezdelīgactiņa ierakstīta arī Lietuvas un Baltijas reģiona Sarkanajā grāmatā, Dānijas, Polijas un Šlezvigas – Holšteinas Apdraudēto sugu sarakstā. Te interesanti pieminēt, ka auga izplatība un sastopamība stipri samazinājusies arī Vācijā.
Bezdelīgactiņu, šķiet pazīst daudzi. Bet ja mēs jautāsim, kur to var dabūt redzēt, tad bieži vien atbildi nesaņemsim, jo vietas, kur šo augu agrāk esam novērojuši un redzējuši tagad ir nomeliorētas un kultivētas. Latvijā augs izplatīts nevienmērīgi. Galvenokārt tas ir sastopams Piejūras zemienē Rietumlatvijā un Vidusdaļā. Austrumdaļā jau vairs ir tikai atsevišķas atradnes, kas vienlaidus izplatības apgabalu neveido.
Auga vispārējais izplatības apgabals aptver Eiropu un Āziju no mērenās līdz vēsajai joslai, reti augs sastopams aukstajā joslā. Tas izplatīts arī Dienvidamerikas mērenajā joslā.
Bezdelīgactiņa ir daudzgadīgs lakstaugs ar lāpstveidīgām, līdz 5 cm garām un 0,5-2 cm platām lapām, kas veido lapu rozeti. Lapas virspusē gludas, apakšpusē balti vai dzeltenīgi miltainas. Balta vai dzeltenīga miltaina apsarme vērojama arī uz citām auga daļām. Stublāji vairāki, rozetes vidusdaļā, līdz 15 cm un dažreiz arī garāki. To galotnē vienkāršā čemurā ziedi. Ziedu kauss miltains, 0,4- 0,6 mm garš. Vainags 8-10 mm plats, violets vai sārti – violets, reti balts, ar baltu vai zaļganu stobriņu un piecās daļās šķeltu apmali. Vainaga daivas vairāk vai mazāk dziļi šķeltas, sirdsveidīgas. Nedaudz gaišāka ir zieda centrālā daļa. Tāpēc ziedi atgādina it kā mazu actiņu. Zied maijā, jūnijā. Ziediem raksturīga īpatnēja smarža: citiem patīk, citiem nepatīk. Esmu dzirdējis, ka bezdelīgactiņas ziedi smaržo (ja šajā gadījumā to tā var teikt) pēc zirgu staļļa. Augs sastopams mitrās purvainās pļavās, zemajos purvos; šādas augtenēs arī mežu klajumos. Tur bezdelīgactiņa bieži vien sastopama kopā ar tādiem aizsargājamiem augiem kā rūsganā melncere (Schoenus ferrugineus) un ciņu mazmeldru (Trichophorum caespitosum). Bezdelīgactiņa atzīmēta vairākos Latvijas īpaši aizsargājamajos dabas objektos: Slīteres un Ķemeru nacionālajā parkā, Moricslas, Grīņu un Krustkalnu rezervātā u.c.
Bezdelīgactiņai daudz tautas nosaukumu. Ineses Ēdelmanes un Ārijas Ozolas grāmtā Latviešu valodas augu nosaukumi minēti 23 šādi nosaukumi, to starpā tādi kā asariņas, bezdalactiņa ( tā nav kļūda, taisni tā – E.V.), gaidelīte, gaigaliņa, gailene, marenītes, putnactiņa, tabācene u.c. Arī citās valodās ir norādes uz zieda līdzību ar putna aci vai arī uz auga miltaino apsarmi. Angļu valodā tās nosaukums ir “bird’s-eye primrose”. Vācu valodā “Mehl-Primel”, krievu valodā “pervocvet mučņistij” uzsver auga miltaino apsarmi. Bezdelīgactiņas binārais latīniskais nosaukums Primula farinosa satāv no diviem vārdiem: pirmais – ģints nosaukums Primula ir atvasināts no latīņu vārda “primus” t.i. “pirmais”, kas norāda, ka pie šīs ģints piederošie augi zied pavasarī, bet “farinosa” norāda uz miltaino apsarmi. Pie prīmulu ģints pieder arī visiem labi pazīstamā gaiļbiksīte (Primula veris).
– Edgars Vimba